Kad es gaidīju mūsu dēliņu Augustu, vienā brīdī sāku rakstīt GAIDĪBU DIENASGRĀMATU. Tā bija lieliska meditācija brīžos, kad vairs nevarēju “nosēdēt” darba vietā un sāku trīties (jo bija neērti, jo gribējās gulēt, jo darbi bija padarīti, jo darbi bija par daudz un rokas līdz tiem nesniedzās u.c.). Kad aizgāju dekrēta atvaļinājumā, dienasgrāmatas rakstīšana lēnām, lēnām panīka un pēdējais gaidību mēnesīs jau aizritēja, nepierakstot nevienu savu sajūtu vai domu. Tagad to nožēloju, jo kad pārlasu tos ierakstus, ko saņēmos pierakstīt (jo vienmēr jau liekas, ka visu atcerēsies vai pierakstīs vēlāk, vai tas nemaz nav tik nozīmīgi…), tad acīs sariešas asaras un es ļoti skaidri atceros katru šo mazo, nelielo, bet tik īpašo mirkli no skaistā gaidību laika.
Arī tad, kad dēliņš piedzima, sāku rakstīt dēla dienasgrāmatu. Pirmās nedēļas tā drīzāk izskatījās pēc atskaites par to, cik ilgi un kuru krūti mazais ēdis, kad izgājis puncis un kad ciemos bijusi bērnu ārste. Taču vēlāk pieraksti kļuva daudz interesantāki. Par pirmajām kustībām, smiekliem un satvertām rotaļlietām. Par pirmajām sajūtām, pagaršojot kādu citu ēdienu, kas nav mammas piens. Par emocijām pastaigās vai ieraugot svešus vai pazīstamus cilvēkus… Taču nu mazajam ir 1 gads un 3 mēneši un nu jau arī pēdējos mēnešus esmu palaidusies. Un vienmēr jau atkal tā sajūta – es pierakstīšu vēlāk, es atcerēšos un atzīmēšu vakarā…
Varbūt arī laiks skrien vēja spārniem? Nupat vēl bija tā, ka dēla smaganiņu rotāja pirmais zobiņa stūris. Nu pa vienu nedēļu smaganās iegūluši 4 acu zobi… Vai to maz var paspēt pierakstīt?!
Zemāk iekopēšu pāris ierakstus no savas GAIDĪBU DIENASGRĀMATAS. Un ar to vēlos jūs – topošās mammas – mudināt: pierakstiet savas sajūtas. Ja jums patīk rakstīt – pierakstiet tās. Kaut 2 teikumos ik dienu. Ja nepatīk rakstīt – uzzīmējiet vai iemūžiniet sajūtas ikdienas fotogrāfijās, kas pēc tam kalpos par lielisku atmiņu glabātavu!
11. februāris
Mans gaidīšanas laiks šobrīd ir stadijā – aptuveni 23. nedēļa! Mūsu mazuļa kustības ir aktīvas katru dienu. Nedēļas nogalē mazulis jo īpaši kustas tieši tajos brīžos, kad jādodas pie miera. Visu dienu mazulis izvazāts pa teātriem, kafejnīcām, dzimšanas dienas ballītēm un manas labākās draudzenes atvadu ballīti… un kad beidzot ar vīru ieraušamies nakts vidū gultā, mazulis sāk bungot ar mazajām, foršajām pēdiņām un kustināt galviņu tā, ka ik pa 15 minūtēm māmiņa spiesta šlūkāt nakts melnumā uz labierīcībām. Noglāstu punci, atvainojos mazulim, ka nedēļas nogale aizvadīta bez atpūtas brīžiem un pasmaidu par kārtējo dunku manā puncī.
13. februāris
Šodien jau no paša rīta jūtu durošas sāpes vēdera vidusdaļā. Mazuļa kustības jūtu, tas nomierina. Bet kad atkal sajūtu durošās sāpes, tad sāku satraukties. Ticu, ka no satraukuma, sāpes pašas par sevi manā apziņā pieņemas spēkā.
Vakarā braucu pie ārstes, kura rakstīs recepti dzelzs preperātiem. Tad būs jāaprunājas. Tikai ceru, ka kārtējo reizi nesaņemšu atbildi, ka ja turpināšu žēloties, tad mani sūtīs uz slimnīcu.
Kad sarakstījos ar vīra māsu, tad viņas stāstītais par dažāda veida sāpēm īpaši pirmās grūtniecības laikā, mani nomierināja. Durošas, velkošas, patstāvīgas, īsas, grūti pārvietoties ātriem soļiem, grūti no vieniem sāniem uz otriem pagriesties nakts laikā, patstāvīgs miega bads un smaga, grūta elpošana. Klausoties savā ārstē, tā vien šķiet, ka ja analīzes labas un viss kārtībā, tad nekas nevar ne sāpēt, ne durt, ne ejot būt grūti…
15. februāris
Vakar, vēlreiz pētot Jūrmalas slimnīcas Dzemdību nodaļas aprakstu, ārstus un visu citu, uznāk panika par to, ko darīt ar ārsta – ginekologa, vecmātes u.c. izvēli dzemdībās. Tāpat tur nevienu nepazīstu! Tātad – izvēlēties uz dullo kādu ar ko slēgt līgumu par 300, 400 vai 500 latiem – neprāts! Esmu salasījusies atsauksmes, ka pāris no tur pieejamiem dakteriem nerunīgi, ar sliktām komunikācijas prasmēm, dusmīgi un visādi citādi īgni. Un ja nu man tieši tajā brīdī, kad nepieciešams, trāpās kāds no šiem īgnajiem, nelaipnajiem ārstiem? Varbūt, profesionāli pat labākiem, bet cilvēcīgi necilvēcīgiem? Tas manī izraisa paniku! Jo šobrīd kaut kā šķiet, ka tas viss process taču tik ļoti būs atkarīgs no tiem cilvēkiem, kas dzemdībās būs kopā ar mani.
Ja nemaldos, tajā pašā Jūrmalas slimnīcas mājas lapā atrodu vecmātes teikto, ka grūtniecības pēdējos mēnešos grūtniecei sevi jānoskaņo uz labām dzemdībām un jāsaprot, ka viss process ir atkarīgs tieši no pašas grūtnieces. Viss darbs jāpadara viņai!
Protams, atbalsta personāls var atbalstīt, skaidrot. Tikpat labi, var neko neskaidrot un bļaut… Bet tas ir atbalsta personāls. Noskaņošanās, elpošana, ārsta norādījumu izpilde, dzemdēšana – tas viss, saņemot visus savus spēkus gan fiziskā, gan garīgā līmenī, jāpaveic pašai grūtniecei. Brr…
Es gan esmu sapratusi, ka man līdzīgi kā citām grūtniecēm, kas nu jau ir māmiņas, ar katru brīdi mazinās bailes no pašām dzemdībām (tas taču notiks, lēnāk vai ātrāk, bet notiks), taču sāk biedēt tieši tas viss pēc tam. Vai es būšu laba māmiņa? Vai es mācēšu zīdīt ar krūti? Vai es zināšu, kā turēt mazulīti un kā viņu pārtīt? Kādas drēbītes viņam labāk vilkt? Ko darīt, ja piens krūtīs veidosies par maz vai par daudz? Kā lai atrod labāko gultiņu mazulītim? Vai mēs ar vīru tam visam gatavojoties, nestrīdēsimies par sīkumiem – matrača veidu vai automašīņas sēdeklīša izvēli? Šādi jautājumi un domas raušās pa galvu nemitīgi. Prātā ienāk dažādas lietas – iedomājamas, neiedomājamas, pat absurdas… Vai arī jūs tā jūtaties – citas topošās māmiņas?
18. februāris
Mans vīriņš man katru dienu atsūta kādu linku, kur redzams bērnu sēdeklītis, bērnu pārtinamais plauktiņš vai citas lietas priekš mazuļa… Tas ir mīļi! Vispār, vienu reizi aizdomājos, kā topošie tēti jūtās gaidību laikā? Vai viņi nejūtās apdalīti un greizsirdīgi, jo māmiņa ik pa laikam sarunājas ar mazuli, noglāsta punci, gavilē par to, ka sajutusi mazuļa kustības? Kad mans vīrs uzliek roku uz punča un domās sarunājas ar mazuli, es dievinu to viņa skatienu, dvēseles stāvokli tajā brīdī. Tā vien liekas, ka viņš ir laimīgākais cilvēks pasaulē, kurš gaida brīnumiņu un ir gaužām lepns. Kā vīru vairāk iesaistīt kopīgajā gaidīšanas laikā? Lūgt palīdzību ratiņu, krēsliņu, galdiņu, gultiņu meklēšanā? Tam pienāks laiks… bet tas noteikti jādara. Kā vēl? Stāstīt, rādīt, skaidrot? Vēl noteikti nedrīkst aizmirst par sievas un vīra attiecībām, jo tās jau nekur nav pazudušas. Kā teica vīra māsa – izbaudiet jo īpaši šos mēnešus, kad mazuli vēl gaidat. Izbaudiet to nosacīto divvientulību. Kad pirms gulētiešanas vienu vakaru apķeru vīru un kasu viņa muguru, vīrs labpatikā iemurrājas un nopūšas. Saku – kas noticis?
“Tas ir tik ļoti jauki… nevis tas, ka kasi man muguru, bet tas, ka saprotu, ka tā visu atlikušo mūžu man darīsi tikai Tu. Ka tā nekad nedarīs neviens cits…” viņš saka. Labākais arlabunakts vēlējums, kādu esmu saņēmusi!
25. februāris
Pēc mana aptuvenā kalendāra un aprēķiniem, sanāk ka rītdien varētu būt mūsu 25. nedēļiņas. Šur tur internetā lasu, ka ar 26. nedēļu sākas trešais trimestris. Kad kādā rakstā pamanu informāciju par bērniņiem, kas dzimst ātrāk, es fiksi aizsteidzos uz toleti, lai ar mazulīti parunātos ne tikai domās, bet balsī. Stāstu viņam, ka mēs cītīgi augsim līdz pat 40. nedēļiņai, lai mazulis būtu vesels, stiprs un izturīgs.
Vai visas māmiņas ik pa laikam pārņem paranojas lēkmes? Vai viss būs labi, vai mazulis aug vesels, vai viņam viss ir kārtībā, vai ārsti ir gana kompetenti un visam pievērš pietiekamu uzmanību, vai… Jautājumu jūra neizsīkst! Bet es iedzeru siltu kumelīšu tēju, nomierinu sevi un saku vēlreiz mazulim – ar mums viss būs kārtībā, mēs augsim veseli un lieli!
1. marts
Šonedēļ uznāca viena tāda raudamā diena. Trešdien, kad pēc kursiem sazvanījos ar vīru, vēlreiz runājām par to, vai viņam pieteikties uz strādāšanu Pašvaldību vēlēšanu laikā, vai tomēr nē. Tā it kā ir tā nedēļa, kad pēc grūtniecības kalkulatora, varētu būt dzemdības. Vīram saku – varbūt tas būs tieši tajā dienā, bet varbūt kādu dienu pirms vai pat kādas 2 nedēļas pēc. Negribu par to vēl domāt un lieki satraukt sevi. Taču vienu zinu gan, es neesmu iztēlojusies, ka mani uz slimnīcu (īpaši, ja dzemdēšu Jūrmalā) varētu vest tētis, mamma vai māsa… Es gribu, lai tajā brīdī ar mani kopā ir vīrs. Nekā savādāk to neesmu iedomājusies. Lai gan pēc tam, kad viņš man vēlāk sarunā pasaka, ka viņam taču, iespējams, tajā brīdī būs cits darbs, sāku aizdomāties… Varbūt tiešām – ja nu man dzemdības sākas tajā brīdī, kad viņš atrodas darbā, otrā Latvijas galā? Ehz…
Asaras birst kā pupas. Par to, ka laikam pirmo reizi tā pa īstam sev atzīstu, ka man no dzemdībām ir bail. Varbūt, ne kā agrāk, no tām sāpēm vai no tā procesa. Bet no tās sajūtas, ka es būšu viena, ka man līdzās nebūs vīrs vai kāds cits tuvs cilvēks, ka es tajā brīdī būšu bezspēcīga… Raudu vēl trakāk! Laikam pie sevis klusībā esmu iedomājusies, ka vīrs būs kopā ar mani, ja ne dzemdību zālē, tad tajā dzemdību sākumā gan. Palīdzot vingrot, palīdzot elpot, palīdzot tik ļoti nesatraukties… Parunājot, iedodot ūdeni, aizskrienot pēc ārstes, ja tas būs nepieciešams…
19. marts
Svētdien, kamēr vīrs aizbraucis pie sava vectēva, skatos dažādus video Māmiņu kluba mājas lapā. Atrodu atlaižu kuponu viņu kursiem, kas taka nosver manas domas par labu tieši šiem kuriem, nevis kursiem Gudro sievu skolā. Tik martā jāpiesakās, lai aprīlī kursus var iziet.
Skatos arī pāris video no dzemdībām. Vienai māmiņai vieglāk, citai grūtāk (ar smagākām sāpēm un bļaušanu), taču skatoties šos video, raudu no saviļņojuma un prieka, ko šis process izstaro! Un vēl – pārliecinos, ka vēlos, lai mans vīrs būtu ar mani. Nu vismaz līdz pašām beigām, kad došos uz dzemdību zāli. Bet visu pārējo laiku vīrs ir liels, liels emocionāls un fizisks atbalsts. Īpaši, ja dzemdības ir garas! Bet arī par to ar mazuli drīz būs jāsāk runāt! Lai nemoca māmiņu un viegli nāk šajā pasaulē, jo mēs viņu ļoti mīlam un gaidām!
Ja arī Tu vēlies padalīties ar savu GAIDĪBU DIENASGRĀMATU sajutulade.lv lapā, sazinies ar mani e-pastā sajutulade@sajutulade.lv
Tēmas: dienasgrāmata gaidības mazulis puncis rakstīt tētis
