Ziemassvētki ir vieni no maniem mīļākajiem svētkiem. Lai gan pēdējos gadus Ziemassvētku sajūtu sajust un izbaudīt palicis arvien grūtāk (laukā līst, nevis snieg; dāvanas tiek pirktas pēdējā brīdī lielā jampadracī jeb pārpildītos veikalos; svētku dienā visu dienu berz un mazgā, šmorē un gatavo, jo citās dienās nav laika, un vakarā, mēli pārkāris, centies „iegūt mieru” utt.), taču šie vienalga ir ģimenes un kopā būšanas svētki. Kad uz pāris dienām var atlikt darbus pie malas, ierausties siltā džemperī un vilnas zeķēs, uzkarsēt upeņu dzērienu un izbaudīt to, ka tev līdzās ir tavi tuvākie. Lai kā „rukāts”, atvilkt elpu un vienkārši būt. Pie smaržojošas eglītes, pie mandarīnu un piparkūku kalniem, pie pelēko zirņu un speķu bļodas, pie vecāku gatavotas štrūdeles un cepeškrāsnī ceptas karpas. Ziemassvētki ir tādu ģimenes tradīciju svētki. Kad katru gad’ no jauna atkārtojas viens un tas pats. Bet tas priecē un sasilda! Jo šie svētki jau tieši par to arī ir…
Ziemassvētku rītā pamodāmies, kad pamodās mūsu dēls un sāka vemt. Vienā laidā. Rokas trīcēja un pēc tam, kad centos viņam iebarot krūts pienu, ūdeni vai kumelīšu tēju, vemšana turpinājās un pastiprinājās, steidzu zvanīt dakterei. Dēļ manas sliktās pašsajūtas (kaut kāda saķerta vīrusa ar iesnām un klepu) abi ar vīru bijām nolēmuši šajā gadā Ziemassvētkus sagaidīt nevis pie maniem vecākiem vai vīra mammas, bet paši savās mājās. Ar domu, ka ja kāds vēlas mūs satikt, var šogad braukt ciemos pie mums. Dēliņa sliktā pašsajūta šo mūsu lēmumu tikai apstiprināja!
Kamēr mazais guļot, atguva spēkus, paši uzcepām cepeti, sagriezām divas salātu bļodas, uztaisījām mērci un uzvārījām kartupeļus. Sagatavojām karsto ogu dzērienu un saldumus. Ciemos atnāca vīra mamma. Mazais pamodās un pat paprasīja ēst, lai gan dakteris bija teicis, lai ēst neko nedod. Vēl tad domājām, ka Ziemassvētkus klusi un mierīgi sagaidīsim mājās. Pie mūsu mazās dekoratīvās eglītes atsaiņosim dāvaniņas, paskatīsimies kādu Ziemassvētku filmu, sasaiņosim vēl pēdējās dāvanas radiniekiem un draugiem… Taču, kad mazajam atsākās stiprā vemšana un pacēlās temperatūra līdz 39,3 C un arī pēc stiprām zālēm, stundu nekritās, abi ar vīru saskatījāmies un pakonsultējoties pa telefonu ar ģimenes ārstu, nolēmām doties uz Bērnu slimnīcu. Vemšana turpinājās. Mazais bija bāls un apātisks (nekad tādu viņu pa šo gadu un 7 mēnešiem) nebiju redzējusi. Iegāju blakus istabā, lai sakārtotu līdzi kādas mantas, ja nu mūs ieliek slimnīcā,,un sāku raudāt. „Esi stipra, Tev jāturas. Lai mazais jūt, ka viss būs kārtībā, un nebaidās!” mani apķēra vīrs un mierināja. Bet asaras tikai krita kā lielas, lielas pupas.
Ziemassvētki ir ģimenes svētki, kad arī es gribu būt maza meitene un ierausties vecākiem klēpī, kad skaitu Ziemassvētku dzejolīti. Un es gribu, lai mans dēls ir vesels un ieraušas man klēpī un iedod buču, kad pasniegšu viņam mūsu ar vīru sarūpētu dāvanu. Un es gribu pusnaktī pasniegt ilgi rūpēto dāvanu savam vīram, ko jāatpako, kad paliksim divatā… Un es gribu, gribu, gribu… negribu, negribu, negribu braukt uz slimnīcu!
Kad pati biju maziņa, slimnīcā pabiju vien pāris reizes uz ļoti īsu laiku. Un tas notika, kad man bija jau samērā apzinīgs vecums: divpadsmit, četrpadsmit gadi. Bet tas tik ļoti dziļi un sūri iesēdies atmiņā, ka termins „slimnīca” kā tāds uzdzen šermuli un zosādu gan manam fiziskajam, gan garīgajam ķermenim. Taču otra lieta, kas mani baida vēl vairāk – slimnīcā būs jāpaliek divatā ar mazo (bez vīra vai kāda cita palīga) un jāturas, jābūt stiprai un jāstājas pretī dažādiem pārdzīvojumiem. Krāmējot somu savā galvā uzbūru ainiņas, kā bērns negrib gulēt pie sistēmas, bet kā allaž (kad jūtās labi), grib skriet un lēkt, un dīdīties, un spēlēties… un es netieku galā, un… Bezspēcība! Trakota bezspēcība! Taču, no otras puses – mums jārīkojas. Ķermeņa atūdeņošanās var sākties tik ātri un tik ātri var nodarīt mazajam organismam pāri… Sistēmas ir, praktiski, vienīgais veids, kā „padzirdīt” bērnu, kurš vemj. Vēlāk mazajam sākas arī caureja. Un tad sistēma patiešām izrādās vienīgais, kas var glābt. Neskaitot krūts pienu, ko mazais ēd nepārtraukti (vienīgais, ko mazais kuņģītis var sagremot un pārstrādāt). Es saņemos, sakrāmēju somā mantas mazajam un sev, pamāju vīram, ka esmu gatava. Vīrs pa to laiku ledusskapī sakrāmējis visus svētku ēdienus, uzsildījis mašīnu. Mēs saģērbjam mūsu mazo ķipariņu un braucam. Sirds sitas strauji, kā gribētu izlēkt laukā. Bet es saņemos. Sakožu zobus un pasaku sev, ka būšu stirpa. Man jābūt stiprai Augusta priekšā. Jo ar savu raudāšanu un pārdzīvošanu es viņam nekā nepalīdzēšu.
Ap astoņiem vakarā iebraucam Bērnu slimnīcā. Uzņemšanas nodaļā esam tajā brīdī vienīgie, kas iebraukuši, tādēļ ātri tiekam palātā un pie mums atnāk dežūrārste. Jau sākumā saprotu, ka mēs te paliksim. Šo Ziemassvētku nakti kā minimums. Sarunāju, ka vīrs no mašīnas var ienest somas. Un mums palaimējas, jo viņu nedzen prom. Līdz pat diviem naktī abi sēžam pie mazuļa gultiņas. Augusta sirds sitas trīsreiz ātrāk kā vajadzētu. Temperatūra te ceļas, te krīt. Viņš guļ, visu laiku guļ. Mazais organisms cīnās. Pulksteņa stundām zudusi jēga, laba vēlējumu SMS negribas lasīt nemaz. Un kad dzimst Dieva dēls, es lūdzos par savu puisīti, lai Kristus savā dzimšanas dienā mums dāvina veselību un būšanu kopā un mājās. Ap diviem naktī mūs beidzot izdomā pārvietot uz Nodaļu. Tiekam Infekciju nodaļā, vēdera vīrusu palātā, jo ir aizdomas par kaut kādu „vienas dienas vēdera vīrusu”, ko nesen slimojusi mana draudzene, kas pāris dienas atpakaļ bijusi ciemos. Vīrs atvadās un mēro ceļu atpakaļ uz Tukumu, kamēr mēs ar mazo noguruši aizmiegam vienā gultā slimnīcas palātā. „Kaut rītdiena atnestu gaismu…,” es domāju un iemiegu, klausoties dēliņa straujajā elpā.
Rīts patiešām atnes saulīti. Uz palātas sienām ieraugām kokus un kaķus, gaisa balonus un mākoņus, varavīksnes un citus zvērus. Paldies Kultūras Akadēmijas studentiem, kas radījuši šos krāsainos stāstus uz palātu sienām. Tie palīdz. Ne tikai mazajiem, bet arī mammām!
Turpmākās dienas nav vieglas. Bet domās izdomāti arī trakāki scenāriji, kā varētu iet slimnīcā. Gandrīz visas dienas, ko tur pavadām, palātā esam tikai mēs. Sakarā ar svētkiem, vīru laiž pie mums iekšā jebkurā laikā (nepievēršot uzmanību Apmeklētāju laikiem un citiem noteikumiem). Augusts man palīdz un daudz neniķojas, un klausa vairāk, kā ierasts ikdienas gaitās mājās esot. Izskatītas visas jaunākās „Maša i Medveģ” sērijas, jo multfilmas (lai kā tās neatbalstu kā izklaides veidu maziem bēriem) slimnīcā daudzos gadījumos ir vienīgais glābiņš – kad bērns grib skraidīt pa palātu, bet vēl vairākas stundas turpinās tecēt sistēma; kad blakus gultā bērnam ir dziedoša lelle un rejoša grāmata;kad blakus guļošie ēd biezpiena sieriņus un dažādus cepumus, bet tavs mazais tos nevar ēst; kad pati esi tik nogurusi un „vēders sāk nelabi burkšķēt un kurkšķēt” un saproti, ka arī Tu drīz vari pievienoties slimo flangam; kad jāizskrien uz gaiteni pēc silta ūdens, lai uztaisītu bērnam zāles; kad jāpasauc māsiņa vai dežūrārste, jo mazā rociņa izkustinājusi katetras adatu…
Esam slimnīcā no 24. decembra līdz 28. decembrim. Katru dienu lūdzos, lai tikai ātrāk tiktu mājās. Taču 27. decembra rītā, kad daktere sāk runāt par mūsu mājās laišanu, es pati saku, ka nebrauksim mājās, jo redzu, ka mazajam vēl ir slikti (viņš ir apātisks, atkal tikai guļ, neko neēd un nedzer). Labi, ka paliekam vēl vienu dienu. Vēlāk, kad vīru vairs nelaiž iekšā pie mums ātrāk par „pieņemšanas laiku”, lai gan Augusts grib ēst un toletē vairs nav toletes papīra, un kad saņemu pārmetumus par pārāk daudzajām mantām, kas paņemtas līdzi uz slimnīcu, gribas raudāt un braukt mājās, lai vai kas! Bet, kad runa iet par dēla veselību, tad tam visām jāiemācās stāties pretī. Norīt un iet tālāk.
Augusta vecvecāki raksta un zvana. Satraukušies par mums ne pa jokam. Jautā, ko darīt ar dāvaniņām. Vai neaizvest uz slimnīcu? Atsakām! Jo šie patiešām ir pirmie Ziemassvētki, kad fiziskām dāvanām nav nekādas nozīmes, nekādas jēgas… Viss pagaidīs. Viss laicīgais un materiālais pagaidīs! Esmu gatava visas dāvanas un mantas (šo svētku un citu svētku) atdot un nesaņemt. Lai tikai mēs visi būtu veseli un mājās. Savukārt, vecvecākiem un citiem tuvajiem, kuri nekā citādi mums nevar palīdzēt, glīti sasaiņotās dāvanu paciņas ir kā vienīgais salmiņš, aiz kura tverties, lai kaut nedaudz iepriecinātu un sasildītu. Bet mūs silda viņu domas par mums!
Skumjie Ziemassvētki. Bet cauri visam sliktajam, saprotu, ka beidzot esmu pati sev un savam bērnam. Bez domām par darbiem, bez domām par projektiem. Bez steigas un ņigu ņegas, kas valda ikdienā. Bez nemitīgās skriešanas un aulekšošanas. Saulgriežos SAPŅU UN MĒRĶU KARTES nodarbībā vēlos domu skaidrību un tīrību, mazāk vēlēšanos un mazāk stresu/steigu/skriešanu… Laikam tiešām jābūt uzmanīgam ar savām vēlēšanām, jo tās piepildās. Pat nesagaidot Jauno gadu! Tīras, skaidras domas, viena vienīga vēlēšanās (par veselību un mājās būšanu) un pilnīga „atpūta” no jebkāda veida ārpasaules. Šīs dienas paiet „mammas un dēla” zīmē. Arī krūti mazais ēd nepārtraukti, lai gan bija jau sācis no tās atradināties. Bet es esmu lepna, ka baroju mazo ar krūti. Jo šādos gadījumos tas ir labākais glābiņš – mazais ir paēdis, padzēries un saņēmis mammas mīlestību un siltumu! Vairāki ārsti un māsiņas mūs uzlūko ar izbolītām acīm – ko tad, tik liels puika vēl pupu ēd?! Bet es priecājos par tām māsiņām un dakterēm, kas mūs par to paslavē, un piemiedz ar aci, jo esam vienisprātis, ka tas ir labākais, ko mamma var slimam bērnam dot. Arī gadā un 7 mēnešos!
28. decembra rīts nāk ar smaidu, jo Augusts jūtas žiperīgāk, un daktere mūs palaiž mājās. Gandrīz visas dakterītes un māsiņas ir jaukas un profesionālas. Prieks par gados jaunajām dakterēm. Vīrs sarūpē cienastu Nodaļas mediķiem un brauc mums no Tukuma pakaļ. Arī visi citi priecīgi un gaida mūs mājās. Esam tik noilgojušies pēc mājām, ka atsakām pat piedāvājumiem atvest mums pagatavotas, siltas vakariņas. Vistas zupu ar vīru uzvārām paši. Esot mājās, pasniedzam Augustam mūsu sarūpēto dāvanu. Taču visas citas dāvanas atveram vien vēlā vakarā. Jo lielāko dāvanu jau esam saņēmuši – ir kļuvis labāk un mēs visi kopā esam mājās!
Šie ir trakākie Ziemassvētki, kas piedzīvoti. Kad gribas spert visus pa gaisu un kliegt debesīm – kādēļ…? Bet šie ir arī pārdomām, sajūtām un dažādiem iekšējiem atklājumiem bagātākie Ziemassvētki. Grūtos brīžos mēs atrodam spēku un laiku sarunām ar Dievu un sevi. 2014. gada nogale dāvājusi mums vielu pārdomām. Un varbūt, labi, ka tā. Metodes gan drastiskas, varēja būt maigākas. Bet, ja cilvēks ar maigākām metodēm nesaprot, tad dzīve sit stipri un riskanti.
Sākoties Jaunajam 2015. gadam, mana SAPŅU UN MĒRĶU KARTE jāpārtaisa. Un arī Augusts uz mums ar vīru veras savādāk – tā kā pieaugušāk, tā kā nopietnāk un nobriedušāk.
Arī turpmākās brīvdienas paiet traki, jo ikviens zvans pie durvīm, Augustam raisa izbīli (vai tik tur nenāk kāda medmāsiņa), un mēs abi ar vīru saķeram Augusta kaiti jeb ROTA vīrusu, ko pēdējā dienā slimnīcā apstiprina analīžu rezultāti. Neviens nevar nākt ciemos (lai nepielaistu kaut ko mums un mēs nepielaistu citiem) un svētku sajūtas nav pilnīgi nekādas. Arī tad, kad 31. decembris mijas ar 1. janvāri, visriņķī šķind krāsainās salūta bumbas un televīzijas ekrānā smaidošās sejas vēl laimes un priekus! Taču mēs esam mājās. Un mājas dziedē ar savu īpašo spēku!
Lai jums Jaunais gads veselības, kopā būšanas, ģimeniskuma un miera pilns! Būsim šajā gadā vairāk kopā ar saviem tuvajiem un mīļajiem. Negaidot Ziemassvētkus. Bez dāvanām. Tāpat vien… Kopā! Un lai mēs ikviens ieklausāmies dzīves norādēs, jo ik uz soļa pasaule mums rāda priekšā, kā rīkoties un kurp iet… lai varētu mācīties no mazajām norādēm, ne no lielajām, grūtajām mācībām!
—-
Evija
Tēmas: bērni bērns dāvanas krūts barošana slimnīca svētki Ziemassvētki
