Kā saturīgi un jautri pavadīt laiku ar saviem bērniem no rīta, pa dienu, pirms bērna diendusas un pēc diendusas, vakarā? Ko darīt, kad nevar iet ārā, jo mazais apslimis? Ko iesākt, kad ārā līst lietus, pūš vēji…?
Lūk, pāris lietas, ko mēs darām kopā ar savu dēlēnu. Un kā jūs kopā pavadāt savas dienas? Pastāstiet par to arī mums un laimējiet pārsteiguma balvu no SAJŪTU LĀDES!
VISMAZ PĀRIS MINŪTES SVAIGA GAISA KATRU DIENU
Lai arī laikapstākļi Latvijā šobrīd atgādina kaut kādu pamatīgu gadalaiku sajukumu, tomēr mēs ar mazo (ja esam veseli un zeme neiet kopā ar debesīm) cenšamies ik dienu iziet laukā, kaut uz minūtēm 15. Mūsu dēlam ir 1 gads un 8 mēneši un jau vairākus mēnešus mēs nepārvietojamies ar ratiem. Dēls grib iepazīt pasauli, steberējot pats uz savām kājām. Un es to viņam arī ļauju! Ratus ņemam vien tad, ja jāiet kādā veikalā un plānots pirkt ko smagāku – tad noder ratu grozs, lai nav jāstiepj lielie maisi. Bet citādi – abi ar kājām… Ideāli! Īpaši labas pastaigas izdodas tad, kad nekur nav jāsteidzas un nekas nav saplānots. Tad ļauju dēlam sevi vest, kur vien viņa acis rāda. Pa labi, pa kreisi, pa ietvēm vai pa pļavām. Uz šūpolēm vai līdz vīra birojam. Pakaļ visiem suņiem un kaķiem vai tur, kur brum-brum lielās mašīnas aizbrauca…
Protams, ja esam apslimuši (kas gan pēdējā laikā ir diktam bieži) vai ārā ir trakoti slikts laiks, tad pastaigas nomainām uz dzīvokļa vēdināšanu. Te vienu istabu, te otru. Te spēlējam paslēpes zem lielajām segām un dzīvoklī taisām caurvēju, atraujot vaļā visus logus.
Un ja netiekam ārā, bet spīd saule, atveram vaļā visus aizkarus un žalūzijas, tālākajā istabā atveram logu, paši uzraušamies uz lielās istabas palodzes un sauļojamies! Acis ciet, deguns kut, bet abi smejamies un ķeram sauleszaķīšus uz sienām!
MĀCĪBAS CAUR ZĪMUĻIEM UN KRĪTIŅIEM
Manam puikam jau ilgāku laiciņu patīk zīmēt. Viņa izpratnē tā gan ir krītiņu un zīmuļu mētāšana pa zemi, pāris līniju uzvilkšana uz papīra lapas (ja palaimējas trāpīt uz lapas) un norādīšana uz dažādiem priekšmetiem, kas jāzīmē man, taču šī nodarba mūsu mājās notiek katru dienu un mums abiem (šad tad arī vīram) iet ļoti pie sirds.
Ir pat reizes, kad mazais kārto zīmuļus strīpiņā vai dod saviem spēļu biedriem lācīšiem pagrauzties krītiņus, tad es varu pakrāsot Mandalu grāmatu vai kādu Mandalu uzzīmēt arī pati.
Pāris dienas atpakaļ, lai nomērītu mazā pēdiņu, apvilkām mūsu ģimenes pēdas – bērna, manu, vīra… Nu dēlēns šo nodarbi grib atkārtot gandrīz katru dienu – ar pēdām, plaukstām un citām lietām un vietām! Bet tā mēs pie reizes ne tikai zīmējam, bet mācāmies arī ķermeņa daļas. Turklāt, šādi mēs apgūstam arī krāsas un formas.
Pāris dienas atpakaļ bērns bija no galda nomakšķerējis pildsplavu, atlikšķinājis to rakstīšanas režīmā un uz mana telefona vāciņa sazīmējis traknas, biezas, zilas līnijas. Es pati kādu laiku to nepamanīju. Kad pamanīju – dusmas jaucās ar smiekliem. Bērns lepni rāda uz pildspalvu, sevi un telefonu – raug, mammu, to es izdarīju! Nu kā rāsies? Palielīju par skaisto zīmējumu un sarunājām, ka nākamo reizi ar pildspalvu zīmēsim lielajā zīmēšanas blokā. Dēls pamāja! Ceru, ka tā arī būs…
MŪZIKĀ IR SPĒKS!
Es esmu mamma, kas grēko ar TV skatīšanos. Esmu pieradusi, ka ja esmu mājās, tad fonā visu laiku kaut kam ir jāskan. Pa dienu tas lielāko tiesi ir televizors. Taču nu mēs no šī ieraduma cenšamies radināties nost, televīzijas pārraides arvien aizstājot ar mūzikas klausīšanos. Vai mazajā radiopulkstenī, vai telefonā, vai tv mūzikas kanālā… bet mūzika sāk iekarot mūsu ikdienu. Un tā kā laba mūzika mums ar vīru patikusi klausīties vienmēr (arī mazulim vēderā esot apzināti klausījos daudz dažādu mūziku, apmeklējām operu un koncertus u.c.), tad dēls pie labas mūzikas pavadījuma jau labu laiku danco! Tiešām danco. Ietupjas ceļos, sit plaukstas ritmā, itkā galopā un teciņā pārvietojas pa istabu turpu šurpu…
Un vakara rituāls, kad tētis ir mājās, ir kopīga dancošana un dziedāšana! Te pie kāda STING gabala, te pie BALLĒJAM, NEGUĻAM jaunā hīta. Dēls saprot latviešu mūzikas aktualitātes un līdzi simtiem citu cilvēku fano par Dona dziesmām. Vēl nesaprasta ir PRĀTA VĒTRA, bet gan jau arī to iepazīsimies tuvāk vasarā, kad gribētos apmeklēt jauno grupas koncertturneju.
Dziediet un dancojiet kopā ar saviem mazajiem. Tas atbrīvo, tas palīdz attīstīties koordinācijai, tas vieno, tas sasmīdina, tas uzlabo omu un palīdz izkustēties no klub-krēsliem un dīvāniem!
AUDZINĀM MAZO PALĪGU
Kad dienu dienā esmu ar savu mazo mājās un sakrājas daudz nepadarītu mājas darbu, tad brīžiem šķiet, ka pasaulei gals – neko nevar apdarīt, nekam nav laika, trauki nemazgāti, grīda netīra, drēbju čupas pilna gulta utt. Mazajam garlaicīgi. Viņš vislaik trinās gar tavu kāju un prasās opā. Bet tu tikai sakostiem zobiem kaut ko centies apdarīt. Mazais rāda uz telefonu, lai paskatītos kādu MAŠA I MEDVEĢ multeni, jo mamma jau atkal grib virtuvē kaut ko griezt, istabā kaut ko slaucīt un vispār…
Tādos brīžos noskaitu līdz “10” un saprotu, ka mājas darbi raitāk ies uz priekšu, ja darīsim tos kopā! Kamēr es mizoju kartupeļus, mazais pēta galda piederumus un ar spēļu nazi cenšas mizot burkānus. Kamēr es ar lielo lupatu mazgāju grīdu, mazais ar mitrajām salvetēm pārmazgā manu veikumu. Kamēr es kārtoju lielo drēbju skapi, mazais pa kastītēm kārto mammas un tēta zeķes, sašķirodams tās pēc savas loģikas. Kamēr griežu salātus, mazais ledus trauciņa kubiciņos kārto dažādas salātu sastāvdaļas – katrā pa vienai… Kamēr mamma mazgā traukus, tīros katlus un pannas kā bungas līdzās spēlē mazais muzikants!
Un tā “darbiņus” mazajam var izdomāt jebkurā sitācijā. Vajag tikai mazliet izdomas un sapratni, ka nekas nenotiks, ja kāds darbs šodien netiks paveikts laikā, netiks paveikts nemaz vai tiks paveikts tā, ka būs skaidrs – to darījis mazais rezbainieks.
Šādi ikdienā iesaistot darbiņu darīšanā mazos, viņi pie tā pierod. Un pēc tam viņiem nerodas jautājums, kādēļ viņiem kas jādara. Mans dēlēns jau tagad ik pa laikam no stūra pats paņem slotu un slauka grīdas!
LABĀKAIS DRAUGS – GRĪDA
Tirpinot par grīdām – ne velti vairāki bērnu audzināšanas eksperti ir teikuši, ka pieaugušajiem jāiejūtas bērna ādā, turklāt, lai sarunātos ar bērnu kā līdzīgs ar līdzīgu, jābūt viņa acu augstumā. Un tas strādā. Gandrīz puse dienas mums abiem paiet uz grīdas. Kopā rotaļājoties ar bumbām un vilcieniņiem, kopā ceļot kluču mājas, kopā rāpojot un mūkot vienam no otra. Uz grīdas ir viss. Un tas viss ir galvenajā lielajā istabā – podiņš un grāmatas, mantas un dzērienkrūze, bumbas un drēbes… It viss!
SARUNĀŠANĀS – ZELTS!
Kad piedzima mazais, daudz lasīju dažādu literatūru par bērnu audzināšanu un kopšanu. Un atceros, ka allaž pie ieteikuma ar savu bērnu sarunāties jau no dzimšanas brīža, biju neizpratnē – vai tad kāds ar savu mazo nesarunājas? Bet iepazīstoties ar citām mammām un mazuļiem, sapratu, ka cik ģimenes, tik situācijas. Un ir cilvēki, kuriem patiešām grūti sarunāties ar mazo, mīļo ķiparu.
Mēs ar mazuli sarunājāmis jau tad, kad viņš auga manā puncī. Runājām, dziedājām dziesmas, stāstījām lietas, daudz ko arī sarunājām… Līdz ar to arī uzreiz pēc dzimšanas dēliņam stāstām it visu – ko darām un ko darīsim, kā jūtos es un tētis, kādas emocijas redzam pašā bērnā (šis ļoti svarīgi ir tieši šobrīd, jo dēls bieži vien netiek galā ar emocijām un tā kā nerunā, tad vēl nespēj vārdiem izteikt savu neizpratni/dusmas/izmisumu/skumjas utt.), kā jūtas un ko dara citi cilvēki, ko redzam (uz ielas, televizorā, multfilmā…).
Bieži vien sarunāšanās palīdz. Arī tādos brīžos, kad šķiet, ka vairs nezini risinājumu. Bērns jau kuro stundu raud un niķojas, mētā mantas, neļauj apdarīt iesāktos darbus… Apsēžos tad pretī savam bērnam un stāstu. Sākumā bērns nesaprot un turpina savu darīto, vēlāk – apklust un klausās, un beigās – vēl pamāj vai tāpat demonstratīvi atbild ar “nē”, bet tad tas vismaz bijis produktīvas sarunas rezultātā secināts apgalvojums! 
Mēs pieaugušie taču zinām, cik svarīgi ir sarunāties. Un bērni ir tieši tādi paši cilvēki, ar tādām pašām vēlmēm un sajūtām, vēlmi, lai viņus ciena, ieklausās un saprot, ļauj izteikties (ar vārdiem, buldurējumiem vai raudām, vienalga…) un saprot.
KONTAKTS DZIEDĒ VISU
Un vēl mēs mājās daudz mīļojamies. Apskaujamies un sabučojamies. Mīļojam dēlu klēpī un ņemam opā, nebaidoties, ka arī 16 gadu vecumā bērns prasīsies “opā”, kā man šķiet, daudzi baidās un no gada vecuma bērnam atsaka šo tik ciešo kontakta veidu. Mēs mīļojam mantas un dodam bučas, ja kas nejauši vai jauši nokritis zemē.
Mēs visi saķeramies kopā un dejojam. Mēs spēlējam spēli “čupiņa krājies”, sakrītot viens uz otra lielajā gultā.
Kad dēls sasit kāju vai iever pirkstiņu, viņš jau “automātiski” skien pie manis un rāda, ka jāpūš! Un es ticu, ka tas dziedē. Un dziedē, priecē un sasilda arī visi tie kontakti, kas ir ne tikai tad, kad kaut kas sāp vai noberzts, vai sasists…
Es esmu par to, ka bērni ir jāņem opā un klēpī, kamēr vien viņi to vēlas. Protams, cilvēcīgi sarunājot, ka mamma nevar paņemt opā, ja ejam pa pilsētu un rokās ir 2 somas un 3 maisiņi. Tad sarunājam, ka šobrīd mamma to nevar izdarīt. Bet tad, kad to varam, neliedzam to! Pieskārieni nevar būt par daudz nekad. Un neaizmirstam arī par bērnu tētiem/saviem vīriem, jo pirmajos gados, kad mazie ir mazi, mēs bieži vien mīļojamies ar bērniem, bet aizmirstam par mīļošanos ar tēviem/vīriem.
KATRU NEDĒĻU KO JAUNU!
Pēdējā laikā cenšamies katru nedēļu sadīt ko jaunu, kas līdz šim vēl nav darīts un piedzīvots. Uz to mudināja BĒRNA EMOCIONĀLĀS AUDZINĀŠANAS kursu apmeklēšana, kur viens no mājas darbiem bija jaunas lietas darīšana kopā ar bērnu. Mums iepatikās un mēs to turpinām – ja sanāk, kaut katru dienu.
Kursu laikā sapratām, ka mūsu bērnam ir jau gads un 8 mēneši, bet viņš vēl ne reizi nav līdis augšā pa kāpnēm. Braucām ciemos pie vecvecākiem un nevis raidījām prom no kāpnēm, bet mācījām dēlam pareizi pa kāpnēm uzrāpties augšā un pareizi šļūkt lejā. Prieks bērnam un pašiem prieks.
Citreiz jaunas lietas ir pavisam mazi sīkumi. Dzert ūdeni no šķīvja. Mest bumbas spainīšos. No grāmatām sabūvēt rallija trasīti dēla mašīnītēm. Izmētāties ar visiem mājās atrodamiem spilveniem. Zem drēbju žāvējamā režģa izveidot slepeno telti jeb “štābiņu”… Un raug! Viss jaunais apbalvo ar bērna smiekliem, rotaļāšanās prieku un gandarījumu, ka tu esi pietiekami laba mamma un tētis savam bērnam.
FANTĀZIJAS RAISĪŠANA
Kad mazajam bija vien pāris mēneši, gribēju kā visās grāmatās un filmās redzam, lasīt bērnam pasakas. Grāmata ātri vien tika aizsviesta prom, bērns protestēja un nevēlējās klausīties. Sākumā dusmojos, ka tā. Bet tad sapratu, ka katram bērnam pienāk savs pasaku laiks. Mūsu mājās šobrīd ir Bilžu grāmatu un stāstu laiks. Apguļamies ar dēlu uz vēderiem, šķirstam lielas bilžu grāmatas. Mamma stāsta, ko redz, bērns cītīgi klausās un komentē. Sākumā stāstu stāstīšana ir grūta lieta – liekas neērti un neko nevar izdomāt… Bet kad patrenējās, stāsti birst lēveņiem vien.
Vakar pirms gulētiešanas visi pētījām Padomju laika burtu ābeli. Vīrs pāris īsās pasakas nolasīja, es pāris stāstus piefantazēju, bērns meklēja katrā lapā vavu un ņauvu… Slēdzām gaismas ārā un saldi čučējām!
VISMAZ VIENU LIETU KOPĀ UZ VISIEM 100%
Viena paziņa man nesen teica – labāk ar bērnu esi vien pāris stundas, bet tad par visiem 100%, nekā esi mamma mājās 24h diennaktī, bet par 50%. Sākumā šim apgalvojumam negribēju piekrist, jo liekas, ka bērnam pats labākais ir mamma vai tētis, nevis ome vai aukle… Taču nu šim apgalvojumam sāku piekrist. Bērni jūt to, vai esam kopā ar viņiem par visiem simts, vai nē.
Ja ko darāt, tad darāt kopā un tiešām – par visiem 100%. Un pat ja tās būs vien pāris minūtes un kopā darītais nebūs nekas īpašs, tad tas būs pa īstam. Ar īstām emocijām, smiekliem, ar īstām asarām (arī raudāt var kopā!) vai citām grimasēm. Kopā pavadīto laiku bērni novērtē.
Un ja jūti, ka nevari būt par visiem simts, tad piedāvā mazajam padarboties vienam pašam, kamēr tu apdarīsi ko citu vai vienkārši iedzersi kafijas krūzi un noskaņosies dienai.
Mūsu diena bieži vien paiet 100-50-100-50… režīmā. Padaram ko kopā un tad es “pamūku” – ļauju bērnam iesākto spēli turpināt pašam. Bet pati ieslēdzu 50% režīmu un paralēli apdaro kādu mazu darbiņu. Kad jūtu, ka mazais sāk meklēt mani, atkal pievēršos un esmu 100% mamma. Un kopš šādi apzināti esmu sākusi pieslēgties, jūtu atšķirību dienas kvalitātei!
Pastāsti arī Tu, kā jūsu mājās tiek pavadīta diena kopā ar mazuļiem. Ko jūs darāt vai nedarāt, ar ko eksperimentējat un ko esat atklājuši, kā rotaļājaties un kā apdarāt mājas darbus…
Iesūti savu stāstu SAJŪTU LĀDEI uz e-pastu sajutulade@sajutulade.lv līdz 20. martam. Labākā stāsta autoram pārsteigumu dāvana nu SAJŪTU LĀDES un stāsta publikācija mājas lapā!
Tēmas: bērns dekori ģimene konkurss kopā laime nodarbes prieks Tukums
