Reiz trīs puiši, draugi, pēc futbola treniņa, kopā devās uz mežu. Pēc peldes meža ezerā, tie ceļu atpakaļ uz pilsētu izdomāja mērot pa kalnainu meža taku. Ieskrējuši mežā, tie kādā uzkalniņā nometa savas somas un sāka skraidīt pa brikšņiem. Viens nolauza garu, lielu koka zaru un sāka ar to bakstīt citus kokus. Viens bradājās pa melleņu krūmājiem, kāpjot virsū zilajām lielajām ogām, un ar sporta kurpi mīdīja zirnekļus, kas bija saauduši savus skaistos tīklus starp mellenājiem. Un trešais, apēdis šokolādes batoniņu, nometa papīru turpat koka paēnā, un nospļāvās dzelteno meža ziedu virzienā. Izskraidījušies un izņēmušies, tie meklēja savas somas, lai dotos tālāk. Taču tajā brīdī mežs pārvērtās. Vējš tik strauji pieņēmās spēkā un sāka tā šalkt, ka ausis sāpēja un krita ciet. Tās ar visu spēku bija jāpietur ciet ar rokām. Pa gaisu lidoja zari un lapas, smiltis un mazi akmentiņi. Vējš gāja virpuļu virpuļiem, un puišiem likās, ka viņi tūliņ pacelsies gaisā. Bet tad troksnis itkā pieklusa un viņu priekšā zeltīti zaļām gaismām iemirgojās lielais meža koks – ozols, kura zaru viens no huligāniem bija nolauzis. Tā stumbrā parādījās acis, deguns un mute. Zari veidoja matu vainagu un divi zemākie zari izpletās sāņus kā lielas, kustīgas rokas. Viens no rokas pirkstiem nebija, tas mētājās zemē nolauzts.
“Kas te posta meža mieru?” koks ierunājās. “Kas manu meža ģimeni aiztiek, kas tai dara pāri?”
Balss bija skaļa un lēna. Taču ar katru nākamo vārdu koka skaņās varēja just augam satraukumu.
Puiši saskatījās savā starpā, izberzēja acis. Viens iekrieba sev un blakus stāvošajam, taču dīvainā, nereālā vīzija viņu priekšā nepazuda.
“Kas manas meža skaistules, dzeltenās ziedu māsas apspļauda? Kas meža taku apmētā? Kas manus bērnus putnus trenkā un dārgās meža veltes mellenes mīda?” koks turpināja, lielās acīm veroties trijos pāridarītājos. Koka balss bija dobja un pamatīga. Tā nāca no Zemes dzīlēm.
Tikai tad, kad no koka mutes vēlās ārā vēl daudzi jautājumi, puiši nodūruši acis atsaucās. Vienu brīdi tie gribēja ķert somas un mukt, taču ap viņiem bija izveidojies īpašs gaismas aplis, kas tos nekur nebūtu laidis.
“Mēs tie bijām,” raudošām balsīm atsaucās viens no puišiem, drosmīgākais.
“Kas tie mēs? Vai cilvēkbērni?” jautāja koks.
“Jā, mēs tie bijām. Nesodi mūs,” bailēs sauca puiši cits cauri citam. “Ja darīsi mums pāri, mēs kliegsim un bļausim palīgā!”
“Neviens Jūs nedzirdēs. Visi, kas jūs varētu sadzirdēt, šobrīd stāv ap Jums šajā meža ielokā. Un saraukuši uzacis, gaida, kad es lemšu Jums kādu sodu. Paraug, lūk melleņu māsas kā krelles, skatās uz Jums. Un katram kokam iekšā pukst koka sirds. Tie sakļāvuši savas zaru rokas sev priekšā vairās no Jums, ja nu Jūs atkal metīsieties tiem virsū ar koka puļķiem. Skudra cīnās zem nomestā papīrīša, kā tikt pie saviem bērniem uz skudru māju. Un akmeņi, ko aizmetāt bedrē, nu neredzēs sauli, kas tos parasti apspīd caur koku mežģīņu rakstu. Mežā it viss ir dzīvs. Tikai Jūs cilvēkbērni reti to pamanāt. Šad tad pa šo taku nāk mammas ar bērniem – vēl maziem. Un tie uzsmaida mums. Un pamāj sveicienu pretī. Pamana kukaini un pārkāpj tam pāri. Noglāsta papardes lapu un nosūta dzenim kalējam gaisa buču. Tie pārsvarā vēl ir tie, kas nerunā. Tie pamana. Viņu mammas ir mierīgas un laipnas. Nezinu, vai viņas mūs redz. Bet viņu bērni vēl redz un jūt. Tās mammas un tēti nemēslo mežā un neplēš koka zarus. Lapu rakstus tie apbrīno, bet nerauj. Rudenī, kad koki paši dod zemei un dabai savas krāsu veltes, tie nāk un lasa. Un veido no tām ko skaistu. Bet tādi cilvēki un cilvēkbērni nu vairs ir retums. Ik dienu mūsu saknes, zarus un lapas plēš, apspļauj, mīda, spārda tādi kā Jūs. Mēs Jūsu prāt stāvam klusu, jo ko gan var teikt viens ozols meža vidū. Jūsuprāt, neko. Tam taču nav sirds – Jūs domājat. Tam taču nav dvēsele. Tas taču neko nejūt. Tam taču nav nekādas jēgas, vai tā Jūs domājat?”
Un vēl pirms puiši bija bilduši kādu vārdu, gaismas aplī ieskautie koki, ziedi, putni, ogas, kukaiņi un citas meža radības, sāka dziedāt dziesmu. Skaistu, lēnu, sirsnīgu dziesmu. Ik zariņš, ik smilgas gals, ik lapiņa kustējās tai līdzi. Caur galotnēm mežā iespīdēja spoži saules stari. Un gaisā sāka lidot simtiem tūkstošiem gaismiņas. Tās bija meža laumiņas. Aiz katra koka sēdēja rūķis – spilgtu, lielu cepuri. Un no akmeņu apakšām un sakņu veidotām alām, ārā galvas pabāza dažādi dzīvnieki. Mežs atdzīvojās vēl vairāk. Tikai tagad tas puišu acīs bija kā pasaka. Kā brīnumaina vieta, kuras skaņa, gaisma, krāsas, noskaņa, it viss, lika sirdij palēkties priekā. Puiši te smaidīja, te acīs sariesās asaras. Te tie vērās miljoniem gaismiņās, kas lidoja virs viņiem. Te mīņājās, baidoties uzkāpt kādam no zvēriem vai rūķiem. Te nodūra acis, sākot saprast, kā izrīkojušies pret mežu. Šī aina bija kā kādā pasaku grāmatā, ko kādreiz mamma lasījusi priekšā. Vai kā kādā datorspēlē, kur vari būtēt pilsētas un pasaules saviem spēkiem. Tas viss bija dzīvs, tas viss kusējās un skanēja. Tas viss izstaroja mieru, mīlestību, prieku, pieņemšanu un piedošanu. Līdz dziesma lēnām noklusa. Gaismas aplis izzuda. Un satumsa.
Pēc brīža uz meža takas kāda kundzīte, kas gāja uz savām labākajām sēņu vietām, atrada trīs iesnaudušos puišus. Viņa tos uzmodināja.
“Kas te notiek, ko Jūs te guļat, jaunieši?” tā satraukusies jautāja, bakstot ar savu koka štociņu un kratot sēņu grozu.
Puiši uzrāvās stāvus, čamdīja seju, berzēja acis, vērās riņķī izbrīnītā skatienā un neko nesaprata. Kur laumiņas un rūķi? Kādēļ ozols klusē? Vai tas viss notika pa īstam? Kas ar mumsnotiek?
Kundzīte, ilgi nesagaidījusi atbildes, nokratīja galvu un devās tālāk: “Dīvaina tā jaunatne, nu dīvaina kas dīvaina!”
Bet puiši, ieraugot ozolā atkal stalti stāvam nolauzto zaru, kas pirms tam bija zemē gulošais, trūkstošais koka pirkst, un piemiegtām acīm ap sevi atkal sajūtam knapi gaistošu vēju un gaismas apli, saprata, ka viss, kas bija noticis, bija noticis pa īstam. Visi trīs tie metās ap ozolu, apķēra to un atvainojās. Salasīja izmētātās lietas, atpakaļ saules pleķītī atlika lielos un mazos akmeņus. Apskatīja visu, ko vēl nupat viņi bija redzējuši dzīvā veidolā. Paņēma savas somas un skrēja mājup. Bet nu jau kā citi.
Vēl pēc daudziem gadiem puiši iegriezās mežā uz pastaigām. Vieni paši, ar savām sievām vai bērniem. Tie allaž vērās visriņķī ar platām acīm, smaidu un atvērtu sirdi. Dungoja kādu dziesmu. Noglāstīja koka stumbru. Sarunājās ar ceļā sastaptu putnu, ziedu vai akmeni. Un mācīja saviem bērniem, ka ik viss ir dzīvs. Ik mazākajai lapiņai ir sirds un dvēsele. Ik mazākajam meža iemītniekam sāp. Ik vēja pūtiens koku zaros skan kā melodija Tavai sirdij. Un ik brīdis mežā spēj dot prieku, mīlestību un dziedinājumu.
SAJŪTU LĀDE: SAJŪTU STĀSTI | STĀSTA AUTORE: EVIJA BIRKMANE
2019 | VISAS TIESĪBAS AIZSARGĀTAS. ŠAJĀ VIETNĒ PUBLICĒTĀ INFORMĀCIJA IR SAJUTULADE.LV MATERIĀLAIS UN INTELEKTUĀLAIS ĪPAŠUMS. ATTĒLIEM IZMANTOTI PERSONĪGIE UN INTERNETA RESURSI
Tēmas: bērniem dzīve Evija Birkmane ģimenei kopā pavadītais laiks māci caur pasakām māci caur stāstiem mācība pasakas sajūtu lāde sajūtu stāsts stāsti vakara pasaka
